Nedēļas nogalē piedalījos ar komandu autoorientēšanās sacensībās, kurā ar dažādiem piedzīvojumiem un pārsteigumiem, izcīnījām godpilno otro vietu 20 komandu knkurencē.

Tad nu par visu pēc kārtas.
Makatana ir kādas labi pazīstamas galda spēles spēlēšana brīvā dabā *

Jau pats rīts sākās jautri.
Tā kā starts bija Kroņaucē 9.30, no Rīgas bija plānots izbraukt 8:00. Pirms tam paēst brokastis, sakravāt somu, uztaisīt termosu ar kafiju utt, kā jau tādās reizēs pienākas. 1. modinātāja zvans – snooze Otrais – ok ceļos. Acis pievēru uz mirkli, bet atverot – hmm, aiz loga dīvaini gaišs. Saprotu, ka esmu aizgulējies, pirmā doma – “nu, stulbi sanāca, neko darit, nu jau vairs neko” , nākamā doma – “hm, neviens vēl nav zvanījis, interesanti”  Skats pulkstenī – 08:04. Uzreiz galvā saslēdzas – starts 9:30, gan jau sapulce iekavēsies, reāli sāks ap 10tiem, līdz 8:30 varu visus savākt – jāmauc, paspēsim!
Tā nu pa taisno no gultas lecu biksēs un botās, fiksi sametu somā svarīgākās lietas, nekādām kafijām un brokastīm protams laika nav, desoju uz auto un dodos savākt pārējos.

To ka nekāda baigā “mizošana”  nesanāks jo ceļš = ledus, saprotam jau brīdī kad Dzirciema/Vīlpa ielas līkumā nākas pārbaudīt riepu saķeri, līkumu izņemot drifta cienīgā riepu izgriezienā un sajūtu “labi ka tā”

Uz ~8:40 esam veiksmīgi sakomplektējušies un startējam.  Komandas sastāvs – es, Seymour, Vikinsh, IlzeA, IlzeCo. Cilvēkiem saprotamā valodā – 2 Mārtiņi, 2 Ilzes un Viktors.
Pa to laiku piedzīvojumu turpinās – pirms Jelgavas auto beidzas logu tīrāmais šķidrums. Tātad pa ceļam jāiebrauc vēl benzīntankā un jānopērk, tikmēr pāris reizes nākas stāties ceļa malā un samest uz loga sniegu, lai kaut ko redzētu cauri. Tā kā organizatoriem esam paziņojuši ka kavēsimies, par to vairs īpaši neiespringstam.
Jelgavas Lukoilā lejot škidrumu, atklājas ka logu šķidruma trauks ir caurs, par laimi caurums nav pašā apakšā un ~1.5 -2 litri iekšā turas. Caurums acīmredzot ir nesenās Kurzemes mežu ceļu tūres sekas.

Lai nu kā, ap 10:20 ierodamies startā, protams visi sen jau startējuši, saņemam karti, īsu unstrukciju – sapulces atreferējumu un veiksmes vēlējumus (tie mums patiešām noderēs )
Tā kā visi pārējie ir startējuši, nākas pārplānot stratēģiju. ~10 minūtēs esam izpīpējuši kas un kā, un izstrādājuši savu plānu un maršrutu. Tā kā startu tāpat esam nokavējuši, kā mērķi izvrzam – nepalikt pēdējiem Diena ir vienkārši ideāla – saule spīd, aiz loga -7C, koki apsarmojuši balti, debesis zilas – vienkārši braucam un baudam superīgās ainavas, un jau ir skaidrs – lai vai kā, pasākuma JAU ir izdevies! Jau pirmajā kontrolpunktā tiekam pie “Neērtās kravas” – respektīvi lieta, kas jānogādā kādā konkrētā kontrolpunktā. Mēs tiekam pie akvārija ar “zelta zivtiņu” un atzīmētu ūdens līniju,  kādā tas jāsaglabā. Organizatori ir pacentušies – kādā no nākamajiem KP redzam, kā viena komanda pārkrāmē bagāžnieku, mēģinot tajā iekombinēt smagā auto riepu, vēl kāds esot ticis pie degošas sveces, kas degoša jānogādā galapunktā utt. Komanda mums ir perfekta un darbojamies kā mehānisms – es vadu auto (ceļi ir reāls ledus + sniegs), Viktors – vada mani pa ceļu līkločiem kā perfekts stūrmanis – (slaids līkums pa kreisi, tad ass labais, pēc 200m krustojumā – pa labi – apmēram tā no malas izklausās), Mārtiņš un Ilze A., bruņojušies ar planšetēm, “vada” spēli un veido stratēģiju, plānojot kā un kur izmantot resursus, Ilze C. papīra kartē seko līdzi maršrutam, atzīmē savāktos KP, pieraksta dažādu info utt. Ap pusdienlaiku saņemam SMS no organizatoriem – lai esam uzmanīgi, slideno ceļu dēļ viena ekipāža jau no spēles ir izstājusies. Ziņa protams pati par sevi nav nekāda jaukā, tomēr – mums tas nozīmē – vajag tikai finišēt, pēdējie tāpat nebūsim. Tā nu mēs pilnībā nododamies spēlei, līdz kādā līkumā saprotu – ieejas ātrums ir par lielu un smadzenes sekundes tūkstošdaļā izskaitļo – vai nu piedot gāzi un “izvilkt” pa pieskari ejošo auto, bet neveiksmes gadījumā tā normāli ielidot grāvī, vai arī bremzēt, nonākt grāvī 100%, bet lēnāk un ar mazākiem bojājumiem. Nostrādā pašsaglabāšanās instinkts un refleksi, bremzēju… būkš, sniegputenis logos un – grāvī esam.  Pirmā doma – “nu vot, atbraucām!”  Visi dzīvi, rāpjamies ārā novērtēt bojājumus. Izkāpt  var tikai pa kreisajām  durvīm, labā puse ir kārklu pudurī. Pēc īsa situācijas novērtējuma – cietis ir numura paliktnis un auto ir ieguvis “sporta” skaņu, jo apakšā ir atrauta izpūtēja gofra, bet ja izdabūsim auto no grāvja – braukt tālāk varēsim.  Izmēģinot dažādas stumšanas / vilkšanas metodes un komandas darbu, mašīnu jau izdodas iekustināt, un pārādās cerību stariņš.  Tad īstajā vietā un laikā uzrodas garāmbraucoši vietējie ar Audi Quattro, štrope jau mums ir pieāķēta, izvilkšana prasa tikai mirkli – kā filmā par Emīlu “plokš – un ārā ir”. Vietējie vēl pastāsta ka tas līkums esot viltīgs un tieši tajā vietā regulāri kāds norakstoties.
Lai nu kā – esam atkal zirgā un varam turpināt  ceļu. Vēl tikai brīdis lai ar savilcējiem (manuprāt trešā universālākā lieta pasaulē aiz “makgaiverenes” un WD-40) nostiprinām priekšas numurzīmi un dodamies tālāk. Kopā esam patērējuāi ~30-40 minūtes, un braucam vēl uzmanīgāk.  Pamazām esam atrisinājuši bonus līmeni “Bagātību sala”, kas izrādās atrodas Lietuvā. Pārrēķinam – kas izdevīgāk – turpināt iesākto, vai doties atpakaļ un pāplānot maršrutu. Aprēķini rāda ka izdevīgāk ir laisties atpakaļ. Bonus līmeni veiksmīgi izdodas savākt vēl pa gaismu. Pamazām satumst, un KP meklēšana paiek grūtāka – jāņem talkā lukturīši . Brauciena gaitā pārplānojam maršrutu, tā kā finišs ir 20:00 Dobelē.  Iebraucot stāvvietā, Garmins līdz finišam rāda 230m un redzam bariņu ar ļaudīm, kas ar lukturīšiem skraida apkārt. Tā kā pēc sniegainajiem KP kājas ir slapjas, pāraujam sausus apavus.  Kā vēlāk izrādās, tas mums maksā 1 punktu – finišs ir Dobeles pils tornī, pašā augšā, tur nokļūšana (ātra) prasa pieklājīgu fizisko sagatavotību, trepītes šauras + normāls kāpiens. Oficiālais finišs – 20:00, mūsu finišs – 20:00:54, jeb 54 sekundes par vēlu. Tā kā nav ne jausmas vai tas ko izšķirs, dodamies uz afterparty un rezultātu paziņošanu kafejnīcā “Mārtiņroze” . Veiksmīgi ieparkojamies pagalma stāvvietā, ieejot iekšā – cilvēku ĻOTI daudz, ~2x vairāk kā pieejamās sēdvietas un galdiņi. Manu ļoti daudz pazīstamas sejas , un stāvot rindā pēc soļankas, kafija utt, papļāpājot ar pārējo komandu pārstāvjiem – saprotam – rezultāts ir OK, pēdēje noteikti nebūsim Tā kā geo tauta ir varen atsaucīga, lai arī vietu teorētiski nav, praktiski tiekam normāli pie galda paēst,  papļāpājam utt., līdz sākas rezultātu paziņošana. Organizatori sauc vietas un punktus, un mūsu sarunas raisās apmēram šādi:
“Izskatās, ka būsim 15niekā”
“Tā jau mēs varam tik 10niekā”
“Vai tiešām ar visu vēlo startu un grāvi būsim 5niekā? (jau viegla neizpratne)
Kad orgaizatori paziņo ka 3/4 vieta ir ieguvuši vienādu punktu skaitu, un sadalījums tiek veikts, pēc trasē pavadītā laika, un tiek paziņoti punkti , saprotam ka 99 % esam otrajā vietā, jo pēc sarunām zinām, ka ir komanda kam ir vairāk sabūvētas pilsētas kā mums. Tā arī notiek – no rīta uzstādījuma “nepalikt pēdējiem” esam nokļuvuši uz goda pjedestāla otrā augstākā pakāpiena. Esam laimīgi (Balvās bez diploma ir arī gan vēl kas garšīgs, gan šis tas sadzīvē noderigs, tik balvu bildes nav)
Vēl kādu laiciņu pavadām sarunās ar citām komandām pļāpājot gan par spēli, gan par visādām citādām lietām, un tad jau pamazām dodamies atpakaļ uz Rīgas pusi.  Tā kā mūsu komandas nosaukums ir “Yo-ho-ho un pudele ruma”, un Viktora krājumos ir atilstošais dzēriens, tad šofera pienākumus uzticam Seymoram, un atzīmējot panākumu pārējie šo pudeli iztukšojam. Nonākot mājās ir mazliet ruma skurbums, mazliet sagurums no tik daudz piedzīvojumiem un milzīgs prieks par “neveiksmīgi- veiksmīgo” dienu.

Nobeigumā – milzīgs paldies maniem komandas biedriem un draugiem vienā personā, milzīgs paldies organizatoriem par rīkošanu (jau gaidam Makatana3 ) un paldies visiem kas piedalījās.

Rakstā izmantotas arī Elhanas bildes (paši safotogrāfējām visai maz)

—————————————————–

* Spēles pamatkoncepcija:

Uzspēlēsim galda spēli Katana brīvā dabā braucot ar auto. Dabā tiks izvietoti ap 70 objektiem, kuri ir jāatrod un jāapstiprina sava ierašanās izmantojot Spēles vadības sistēmu (internet mājas lapa). Par to komanda (jeb Spēlētājs) saņem atalgojumu – noteiktu resursu. Vēlāk savācot pietiekami daudz resursus var uzbūvēt ciematus, ceļus un pilsētas, kuri dod klāt vēl papildus resursus. Spēles uzvarētāju nosaka pēc uzbūvēto struktūru skaita (pārvēršos tos ieskaites punktos), nevis pēc dabā apmeklēto objektu skaita.

Spēlē tiks iesaistīti arī Laupītāji, ostas, attīstības kārtis – viss kā jau īstai Katanas spēlei pieklājas. Kā arī daži citi papildinājumi, ko uzzināsiet vēlāk.