Neplānotā Spānija (2. daļa)

23. oktobris, ceturtdiena.

2014-10-29 14.08.23Hostelī kārtīgi pabrokastojuši , dodamies rumaku meklējumos. Notestēju pilsētas metro.  Tikuši nomā, noskaidrojam, ka spāņi ir baigie žuļiki – cenas norāda bez PVN un stāsta ka esot “extremly cheap” ,kaut arī citās nomās cenas ir tādas pašas.
Paviesojamies vairākās nomās, un beigu beigās maliet pakaulējoties, esam tikuši pie “kaujas zirgiem” – es pie 50cm³, Salvis pie 125cm³. Salīdzinājumam – Latvijā ar B kategoriju (“parastā” autovadītāja apliecība) var braukt ar agregātiem ar līdz 125cm³, tur, vismaz nomā, visam kas lielāks par 49cm³, vajag A kategoriju (“moča tiesības’). Pat numuri atšķiras – mazajiem “pļerdakiem” numuri ir dzelteni,pārējiem – balti. Tur gan braukšanas kultūri ir pavisam cita, un droši vien, tur moča tiesības iegūst jau sasniedzot pilngadību. Divriteņu braucamo Spānijā ir milzum daudz, bet ar iekļaušanos satiksmē iet diezgan raiti, 2-3 nobraukti kvartāli testa režīmā un var dragāt kā iezemietis. Iet arī tīri normāli – es ar savu varu izspiest pat līdz 70 km/h (pāris reiz no kalna izdevās pat dabūt pie 80), Salvis var arī 100 ar mazu astīti.

barcelona - cerbere800px-Costa_Brava_CalasTā kā līdzi mums ir velosomas (kuras protams nevar uzkabināt uz rollera), sadalam kaut cik mantas un lielo somu ar telti, drēbēm, guļmmaisiem un tām pašām velosomām nostiprinam uz Salvja mopēda, jo tas ir gan jaudīgāks, gan lielāks, un beidzot varam doties ceļā. Izbraucam pavēlu, mērķis  – El Porto, un tad skatamies vai Francija sanāk vai nē. Kopējais pārbrauciena garums,ņemot vērā serpentīnus ir ~280 km. Braucam pa “Costa Brava” – klinšainu piejūru, kurā ik pa laikam ir pa kādai smilšainai pludmalei, ciematam vai pilsētelei.
Jo tuvāk esam Francijai, jo augstāki paliek kalni (kā nekā – Pireneji) un spēcīgāks vējš.  Sasniedzot robežu, kas ir vien plāksnīte ceļa malā , vējš ir tāds ko mūspusē jau sauc par vētru – var nostāties un krist uz priekšu, bet vējš tevi notur. PhotoGrid_1415441865810 PhotoGrid_1415442081810Tā nu nonākam pilsētā Cerberā (nosaukum cēlies no tirm pašiem mitoloģiskajiem elles sargiem, apskatam šādas tādas interesantas vietas, cik nu tas naktī ir iespējams – tai skaitā kādu tuneli, kas iet cauri klintij un visā garumā ir apgleznots un dodamies meklēt telts vietu. Iebraucot pāris kilometrus kalnos, izdodas atrast pleeķīti, kas ir ieplakā, aiz vaļņa un kokiem, kas daļēji slāpē vēju, un dodamies sust. Vēja brāzmas pluina telti kā uzmācīgs šunelis, tomēr īpašu diskomfotu tas nerada, par miegu nesūdzamies. Situācija pamainās ap 5 no rīta kad vējš iegriežas un sāk pūst ne no sāniem, bet no augšas. Jāteic godīgi, brīdis kad telts jumts atrodas ~20 cm no sejas, teltsi vējš ir saspiedis plakanu unir doma – nez vai telts šķērsstieņi izturēs – nav diez ko omulīgs. Telts tomēr šo testu godam par laimi iztur .

 

Turpinājumā – atpakaļceļš uz Spāniju un garā ceļa sākums.

Categorized: 140+, geo