80 dienās apkārt zemeslodei? Citreiz. 16 dienās apkārt Latvijai? Jā!

2012.g. 18. novembri Latvijai tika pasniegta entuziastu sarūpēta  skaista un savdabīga dāvana – Latvija kļuva par pirmo valsti, kuras robeža ir apjozta ar slēpņiem (geocache) .
Tas bija labs izaicinājums, kas man izvērsās piedzīvojumiem bagātā ceļojumā 4 gadalaiku garumā. Sēriju sāku rudenī, lielākā daļa tika pieveikta ziemā, beigu daļa sākta pavasarī un trekns finiša punkts pielikts vasarā. Kopā tika pieveikti ~6000 km 16 dienās (7 nedēļas nogales pa 2 dienām un 2x pa 1 dienai) Jāpiezīmē ka pati robeža ir  nepilni 2000 km, un protams, mērķtiecīgi to apbraukt var arī daudz īsākā laikā, bet mans (mūsu) mērķis bija izbaudīt ceļojumu, iepazīt katra novada savdabību un atklāt vietas kurās neesam bijuši. Bez tam, ņēmām ne tikai sērijas slēpņus, bet arī citus tuvumā esošos,~padsmit km joslā gar robežu.

Īsumā izskriešu cauri tūrēm, pieminot svarīgākos/interesantākos faktus. Vismaz lai pats atcerētos :D

#1. Rīga – Kolka – Jūrkalne.
Rudens, novembra beigas. Sērija bija tikko publicēta, gribējās notestēt, braucu viens pats “izvēdināt galvu”. ~pie Engures atrāvu mašīnai bamperi, ko turpat uz vietas pieskrūvēju atpakaļ.  Kurzemes smilšainajos mežos ~Ventspils rajonā sāka krakšķēt prieksējais labais šarnīrs (granāta). Nakšņoju Sārnatē, pie radiem. Nākamajā dienā, drusku aiz Jūrkalnes, apgriežoties uz ceļa, pamanijos norakties uz līdzenas vietas. Par laimi līdz tuvējām mājām bija ~1.5km un ātri izdevās sarunāt palīgus kas izvelk. Pēc šī atgadījuma granāta sāka krakšķēt vēl vairāk, palikt kaut kur meža vidū negribējās, tāpēc nesasniedzis Liepāju, devos atpakaļ uz Rīgu.

#2. Mazirbe – Ventspils – Liepāja
Ziema, janvāra sākums. Sanāca tā ka pievienojos komandai “Vienkārši”, ar ko arī tika veikta lielākā daļa sērijas :) Šis brauciens man sanāca gandrīz pa taisno no lidmašīnas, 5dienas vēlā vakarā ielidoju no Oslo, pāris stundas miega un jau agri 6dienas rītā devāmies ceļā. Nakšņojām netālu no Liepājas , viesu namā Vērbeļnieki. Atmiņā palicis komandas nepaņemtais #42 (kurš man jau bija paņemts :) ), busa stumšana pa kāpām, Irbenes radioteleskops, degvielas izbeigšanās 10km pirms Ventspils, Grinvaltu tornis, kurā tā arī neuzkāpām. utt

#3. Liepāja – Auce – Eleja
Ziema, janvāra beigas. Nakšņošana – Aucē, kopmītnēs. Spilgtākais – Latvijas galējais rietumu punkts,LV robežstabs #0001, Jūrmalciems, Papes bāka, Ezeres lidlauks, “lieliskais” ceļš uz Lielauci, kojas, Ukru skola, Zemgales muižas.

#4. Eleja – Nereta – Zarasai (Daugavpils)Ziema, februāra vidus. Nakšņošana – Neretā, kopmītnēs. Spilgtākais – Daudz sniega (neesmu oriģnāls :) ), regulāra mētāšanās starp Latviju / Lietuvu,  jūtamā tuvošanās Latgalei, finišs Ēģiptē :D (ir tāda vieta Latvijā)

#5 Tūja – Salacgrīva – Ainaži
Ziema, marta sākums, spontāns vienas dienas brauciens.
Spilgtākais –  Brišana pa kupenām, vairākkārtēja auto rakšana ārā no sniega, Igaunijas apciemošana un dienas noslēgumā, kad paši esam stundu rakušies no sniega, braucam pa tumsu izglābt vēl vienu pie Sarkanajām klintīm iestigušu geokolēģi.  Glābšanas operācija beidzas veiksmīgi.

#6. Daugavpils – Krāslava – Dagda – Zilupe – Kārsava
Ziema, marta vidus. Laikam viens no kolorītākajiem brauciena posmiem. Sākot jau ar to, ka šim posmam bija jāgatavojas īpaši – vajadzēja sagādāt caurlaides/uzturēšanās atļaujas pierobežas zonā, attiecīgi papīru lietas un birokrātija. Parasti mēs startējām ~6os no Rīgas , lai pēc 8niem būtu pie robežas. Šajā gadījumā brauciens līdz robežai aizņem ~3.5 h , kas nozīmē, lai laicīgi sāktu, no Rīgas jāizbrauc puspiecos, bet jāceļas pusčetros vai vēl agrāk. Tāpēc nolēmām braukt jau 5dienas vakarā, nakšņot Daugavpilī un puslīdz svaigi sākt tūri 6dien no rīta.  Pirmo nakti pārlaidām Daugavpilī, kopmītnēs. Taču mūs nākamās dienas pārtikas gatavošan un sarunas pie ruma glāzes tā ieilga, ka gulētiešana aizkavējās un beigu beigās, pie robežas bijām laikā, it kā būtu braukuši no Rīgas. Toties tusiņš kojās atmiņās paliks ilgi:). Ceļojumā apciemoti LV galējaie dienvidu un austrumu punkti , Lavijas / Lietuvas / Baltkrievijas  robeža. Baltkrievijā iekļūt ir pagrūti, jo visas robežas garumā ir pamaīgs apsargāts žogs.
2.nakti pārlaižam Dagdā, šoreiz pārmaiņas pēc nevis kopmītnē, bet gan privātmājā. Esam noīrējuši mājas 2. stāvu. Izbaudam patiesu Latgales viesmīlību, un kamēr gatavojam vakariņas un nākamās dienas pusdienas, sarunas ar nama saimniekiem ievelkas, pamzām galdā tiek celti marinēti gurķi, nez no kurienes uzrodas saimnieka sagādāts šņabītis, kopīgi vāram frikadeļu zupu, pļāpājam gandrīz līdz rītam. Vienā brīdī tomēr saprāts ņem virsroku – ja nepagulēsim pāris stundas, izrubīsimies pa ceļam.
Gar Krievijas robežu jau dabujam regulāri tikties ar robežsargiem un rādīt dokumentus. Braucam cauri neskaitāmiem ciematiņiem, kur no katrām 10 mājām labi ja ~2 ir apdzīvotas. Diezgan bēdīgi. Kaut kāda rosība ir tikai robežpunktu tuvumā.
Neskaitāmas reizes nākas rakt sniegu un stumt busu, kas regulāri iesprūst mazajos, sniegotajos ceļos, bet mierina doma, ka ar vieglo vispār nebūtu izbraukuši (Mūsu buss tomēr ir augstāks, un arī stūmēju vairāk)

#7 Kārsava – Alūksne – Veclaicene (Korneti)
Ziema, marta beigas, Lieldienu laiks. Nakšņošana – viesu namā “Lāzberģis”.Turpinām Krievijas pierobežu.  Var just ka pavasaris tuvojas, saulīte labi silda, un rezultātā klajumos ceļi ir pakusuši, mežos – ledaini. Vakarpusē ceļā var spoguļoties. Atmiņā spilgtākais – no rīta secinu ka pase ar caurlaidi atstāta mājās, nākas braukt atpakaļ,izbraucam vēlāk kā ierasts. Latgli pamazām nomaina Vidzemes ainavas, ciematu nosaukumi paliek arvien latviskāki. Naktsmītnes, izmantojot to ka ziema ir “nesezona”, esam dabūjuši varen glaunas – milzīgs viesu nams Alūksnes ezera krastā tikai mums 7ņiem:) Anitai no mūsu kompānijas dzmšanas diena, ko pienācīgi arī nosvinam :) Nākamajā rītā izpētam Alūksni, tad dodamies tālāk.  Latvijas/Krievijas/Igaunijas robežas krustpunkta sasniegšanu atzīmējam ar šampi.  Tomēr pēc ~40km, netālu no Apes, mūsu foršais ceļojums  izbeidzas – vietējais džigits līkunā pretī brauc par ātru, nesabremzējas un iebrauc mūsu busam tieši purnā.  Tā nu gaidam glābējus. ~6h un vēl 4h velkam busu uz Rīgu :( Diezgan negaidīts noslēgums

#8 Rīga – Kolka – Mazirbe
Nosacīti “tūre”. Spontāns brauciens, draugi brauc uz Kolku fotogrāfēt saulrietu, apvienojam ar manu “caurumu aizlāpīšanu” piekrastē.   Uz vienu no slēpņiem sanāk iet ~2km katrā virzienā pa mežu/purvu, pusnaktī, pilnmēnesī, gar kapiem :D Draugiem šāda kombinācija nešķita iedvesmojoša, savukārt es negribēju atstāt vienu nepaņemtu tādu gabalu no mājām. Beigās – mēs, 2 džeki ejam pēc slēpņa, 2 meičas paliek gaidt mašīnā. Kam diemžēl, kam par laimi, bet šis šausmenes sižets beidzas neoriģināli – atgriežamies tikai drusku nobridušies un dodamies mājās :)

#9 Ainaži – Lode – Rūjiena.
Jūnija sākums. Bija plāns pieveikt divās dienās posmu Ainaži – Ape, bet beigās dažādu apskļu dēļ nācās atgriezties Rīgā, un sanāca tikai vienas dienas brauciens, un tas pats tāds – ap pusdienlaiku sākts.   Pēc tam vēlreiz šo posmu izbraucu finiša tūrē un ar kompāniju. Kartē – it kā mazs gabaliņš, bet robeža šeit ir ļoti robota, kā arī sanāca mest pamatīgu līkumu cauri Staicelei un Mazsalacai,kas gan nav pie robežas, bet pāri Salacai ar auto var tikt tikai tur. Ziemā te ceļi bija pamatīgi aizputināti, šur tur tik traktors braucis, vasarā – ļoti labi viss izbraucams.

#10 Korneti (Ape) – Ainaži – Rīga
Jūnija vidus. Finiša spurts ar mērķi pabeigt sēriju, kas arī veiksmīgi izdodas. No Rīgas izbraucam 5dienas vakarā, pirmo kasti paņemam ~20:30. Līst lietus , bet par laimi no lietus aizmūkam. Arī pa nakti slēpņi lasās raiti – Lode, Rūjiena , Mazsalaca, Staicele. Pats grūtākais posms ir drusku pēc 8, kad nāk baigais lūziens un pa ceļam nav kastes. Staicelē pēc rīta rosmes pie Salacas atžirgstam, tad jau Ainaži un pamazām tuvojamies finišam.
Pēdējo slēpni. #300 meklējam finiša cienīgi ilgi , bet beigās arī tas veiksmīgi tiek atrasts.

Īss kopsavilkums.

Šī sērija noteikti nav “statistikas kačāšana” , šeit nākas ieguldīt pamatīgu darbu – gan rēķināšanā, gan meklēšanā, ir jābūt iekšā, lai pieveiktu VISU sēriju.
Tajā pašā laikā – šo sēriju ņemot arvien vairāk var sajust lepnumu gan par Latviju, gan par to ka esmu latvietis, kā arī gūt gandarījumu un prieku no ceļojuma. Mēs pārāk bieži mēdzam nenovērtēt to, kas mums ir. Bet mums ir daudz kas,ar ko lepoties un novērtēt – daba, cilvēki, draugi un citas lietas un vietas.

Galerijā -šādas tādas bildes no tūres.

Categorized: 140+, geo