Liriska atkāpe – Leonīds Breikšs un dzeja vispār.

Skolas laikā ļoti labprāt lasīju prozu – romānus, stāstus, noveles utt., savukārt dzeja kā žanrs man šķita… teiksim tā – dīvaina. Protams, tik cik skolā prasa – lasīju, un šis tas pat tā kā likās sakarīgi (Veidenbaums, Čaks, Ziedonis, Belševica, Zālīte), bet kopumā – dzeja – tas nebija mans lauciņš.

Tikai tagad, pēc gadiem, pamazām sāku atklāt, ka dzeja – tas ir tomēr kaut kas sevišķs. Var teikt , ka I.Ziedoņa “Viegli” pamodināja šo manu snaudušo interesi, un es dzejai sāku pievērst vairāk uzmanības.

Izcils piemērs ir arī A.Čaks – “Mūžības skartie”
Mums mājās bija šī grāmata, vēl tagad labi atceros, baltos vākos, un toreiz (~15-16gados) es viņu pāršķirstīju, palasīju – un secināju – kaut kāds sviests. Protams, tajā laikā arī man sajēga bija dikti maza, un ari ar interesi par vēsturi es īsti nevarēju tolaik (un zināmā mērā arī tagad) lepoties.
pirms vairākiem gadiem, sākot slēpņot , es uzzināju par slēpni “Mūžības skartie” (publicēts 2010.g., joprojā manā “to-do” sarakstā :) )
Apraksts:
“Ar savu varoņepu „Mūžibas skartie,” Aleksandrs Čaks augstu pacēlis latviešu karavīra pašaizliedzibas lāpu, kura deg neaptraīpita ari šodien. Čaks savu darbu sarakstijis ar tādu zinātniski-militāru precizitāti, ka man nebija problēmu izsekot latviešu strēlnieku gaitām Latvijas teritorijā. „Mūžibas skarto” iedvesmots, esmu apsekojis simtiem pozīciju un dažas no tam piedāvaju apskatīt arī tev. Slēpņa aprakstā izmantota A.Čaka daiļrade un tas veltīts nemirstīgajiem latviešu strēlniekiem.
Ekspedīcijas laikā tu apmeklesi Pirmā pasaules kara frontes iecirknus Pierīgā – vācu un krievu pozīcijas Rigas tuvumā. Visas šīs vietas ir apmeklējuši ari latviešu strēlnieki. Uzdevumu atrisināt un pie gala konteinera nonākt iespējams vairākos veidos – ejot pa manis piedavato sistemu, studējot ģeogrāfiju, studējot vēsturi vai lasot dzeju.”
Protams, pēc šādas informācijas tā vairs ne tuvu nav “sviests”, protams arī citas zināšanas šo gadu laikā nākušas klāt.

Bet par Leonīdu Breikšu. (jā, sanāca tāds krietni pagarš ievads)
Šodien fonā skanot youtube, patrāpījās kādā no pleilistēm. I.Akurātere – Lūgšana. Dziesma bija dzirdēta un tā, bet manu uzmanību piesaistīja kāds komentārs:

“Skaistaka atmodas laika dziesma. Ta skaneja tik aktuali, ka gruti bija noticet, ka Leonids Breikss vardus rakstijis kaut kad 1940. gada. Un pec tas sarakstisanas tik izsutits un mira Sibirija. “Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta celjos krit, un, lai mus, kas sodien brivi, atkal vazas sasledz rit.””

Es patiešām to līdz šim nezināju (par izsūtījumu un nāvi svešumā). Es biju dzirdējis par viņa esamību, kaut kur bija pavīdējis – autors – L.Breikšs, bet – neko īpaši vairāk.  Tomēr kaut kas man lika atrast pilnu šīs dziesmas tekstu un palasīt vairāk info http://lv.wikipedia.org/wiki/Leon%C4%ABds_Breik%C5%A1s .  Atklāju sev no jauna, ka viņš ir arī autors “Svēts mantojums šī zeme mūsu”, kā arī man kā korporantam kauns, ka biju aizmirsis, ka, kā izrādās L.Breikšs ir bijis “Fraternitas Lataviensis” biedrs. Šo gan es pa ausu galam biju dzirdējis, bet vienkārši piemirsis.
Bet par konkrēto dzejoli – patiešām nešķiet ka tas būtu rakstīs tik sen.
Bet šķiet – “Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību” – tas ir aktuāli vienmēr.  Gan mums visiem kopā, gan katram sev.

Lūgšana
Kungs, kas zāles čukstus dzirdi, kas pat smilgai neliec ciest,
Vārdi ir, kas latvju sirdīs deg un kvēl un nenodziest.
    Vārdi ir, kas mūsu dzīslās līdz ar pirmo dienu skan,
    Jo tu licis reiz šai zemē maniem brāļiem dzimt un man.
Kungs, mēs ticam, ka tu gribi un ka tas tavs svētais prāts,
Lai arvien šī tauta dzīvo un šīs zemes ražu vāc.
    Lai pār lejām šīm un kalniem tikai latvju mēle skan,
    To man klusi čukst šī zeme, to ik akmens saka man.
Tu tak negribi, lai važās atkal reiz mūs svešnieks kaļ.
Lai mēs, redzējuši sauli, krītam naktī atpakaļ !
    Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt
    Un lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.
Tu tak negribi, lai mēlē svešā tevi lūdzam mēs.
Tu, kas devis mums šo zemi, tu, kas esi mūsu tēvs !
    Vai nav skaistas mūsu dziesmas? Nē, tās nedzied vārga sirds !
    Tāpēc mūžam tavai saulei latvju bērni jāapmirdz . . .
Tāpēc sargi mūs tais dienās, tornī sargs kad trauksmi sauc,
Tad, kad, nāves izkapts nopļauts, drauga rokās saļimst draugs –
    Tad, kad svina bišu spieti plosīs latviešus un dzels,
    Tad, kad baltu krustu birzis neredzamas rokas cels !
Tad par vēlu būs mūs vienot, ja mūs šodien plosīs naids.
Baigs, ak Kungs, tad pāri zemei skanēs latvju tautas vaids.
    Ak, vai tiešām tikai jūgā brālis brāli pazīt spēs,
    Un vai tikai kalpu gaitām mūžam izredzēti mēs ?
Vai šī brīvība tik sapnis mūsu tautas gaitā būs,
Un pēc gadiem sveši kungi klaušu gaitās izdzīs mūs ?
    Nē, tik grūti ir tam ticēt ! Nē, šī doma sirdī sāp . . .
    Tāpēc lūdzam šajā dienā: Kungs, no sava troņa kāp !
Nāc un pārstaigā šo zemi, kamēr tā vēl sauli jauž,
Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž.
    Nāc un svētī mūs un vieno un mums darba spēku dod,
    Lai reiz liktenīgā stundā negaida mūs briesmīgs sods.
Šodien, Kungs, mēs tevi lūdzam: neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr tavu sauli brīviem pāri galvām just –
    Līdz tiem laikiem, kuŗus šodien nezin vēl no mums neviens,
    Mūžam brīvs lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien !
Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, tēvs !

Categorized: 140+