Svētdienas kastīšlasīšana

Daži gan jau zina, dažiem tas varbūt bus jaunums – jau trešo gadu nodarbojos ar slēpņošanu jeb “meklēju kastītes” (angliski – geocaching). Principā – tā pati vecā labā orientēšanās, tikai modernāk.
Tā kā uz rakstu darbiem parasti atvēzējos reti (twitteris neskaitās), bet vakar bija dikti daudz piedzīvojumu, tad nolēmu ar tiem padalīties arī ar apkārtējiem. Iespējams, tas arī parādīs, kāpēc tieši man patīk tas ko daru 🙂
Konkrētais teksts ir par slēpņu sēriju “Amata trail” un turpat netālu esošo Pērļupītes alu.
Konkrētos skaidrojumos neiedziļināšos, tos jautājiet privāti pie kāda alus kausa / tējas vai kāda cita dzēriena glāzes 🙂

————
Amata trail.
Sanāca forša “svētdienas” pastaiga  🙂
Bijam salasījušies komentārus ka taku citi izgājuši 5h, nospriedām – ar 7h jau bus gana . Sākumā aizvedām noparkot velo pie takas sākuma (#2), auto atstājam pie tilta netālu no Kārļiem un sakām ar #29. Plkst.13tos droši devāmies mežā. Pusceļā starp tiltu un pirmo slēpni piefiksējam ka visi rakstāmie palikuši mašinā. Starp kokiem redzējam māju, un Seymour devās “iepirkties”, respektīvi, tuvējā mājā nopirkt rakstāmo. Tas ari veksmīgi izdevās, turklāt mājas saimnieks samaksu nemaz nebija ņēmis, iedeva tāpat 😉  Raitā solī soļojām līdz #23, kur nospriedām ka jāpaņem ari Pērļupītes ala. Šie “tikai 180 metri” galu galā mums aizņēma ~stundu . Turpinot ceļu, arvien vairak sapratām, ka acīmredzot esam pārvērtējuši savas spējas. Pēdejais ko paņēmām , jau meklējot ar lukturīšiem, bija #10 . Tad nolēmam, ka jāmet miers, jo no spoilerbildēm tumsā vairs īsti jēgas nebija, bet paļauties uz GPS un meklēt “adatas siena kaudzē” arī vairs negribējās. Tāpec no #9 vienkārši dūram tumsā pa taku līdz tiltam. Laimigā kārtā bija līdzi lukturīši, jo pāris vietās takā bija “caurumi” un vietām taka veda gar pašu upes krauju. ~22vos iznācām no meža. Nonākot galā mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums. Velkot ārā velo no brikšņiem, nepamanīju ka nokritusii ķēde (stīvejoties ātrumi bija saslēgušies uz minimālajiem), un iznākot uz takas, ar pirmo minienu ierāvu ķēdi tā, ka ta iesprūda starp rāmi un zobratu. Tā nu lukturīšu apgaismojuma tika veikts fiksais veloremonts, ķēde atlikta vietā, un vareju startēt pēdējo posmu – 6 km līdz otram tiltam pēc auto. Ceļš sākās daudzsološi – uzreiz pamatīgs miniens kalnā Minoties kalnā, atcerējos daudz “trīsstāvīgos”, bet pēc tam jau uzņemis nomālu ritmu, aizripinājos līdz auto. Jutos neizsakāmi priecīgs, kad ieraudzīju zīmi “Kārļi” un asfaltu. Tad īss pārbrauciens savākt komandas biedrus, kas jau bija aizčāpojuši lidz Zvārtas ieža pagriezienam un tad jau atpakaļcelš uz Rigu. Kopumā gājiens pa taku aizņēma 8h (ar 1 ēdienpauzi un 1 rakstāmā sadabūšanas pauzi) + 1 ekstra stunda, ko pavadījam Pērlupītes brikšņos.
Respekts autoriem gan par takas parādišanu, gan par kvalitatīvo sēriju.
Ja nebūtu geocaching, tad ĻOTI maz ticam ka šo taku jebkad ietu “tāpat vien”

——————————–

Pērļupītes ala
Dienas pērle!
Esot “Amata Trail”, pie viena no punktiem (#23) – skatāmies – nieka 180 metri, tikai jāpārbrien pāri Amatai un jasavāc. Sacīts – darīts. Atstājam Ilzi pieskatīt mantas un ar Seymour devāmies ceļā. Viens un divi, bijām Amatas otrā krastā. Japiebilst gan, ka devamies nevis pa Pērļupīti, bet pa blakus esošo strautiņu. Tā nu izbrienot džungļus, purvājus , pārvarot kritušos kokus beidzot nonācām līdz kalnam. Vadoties pēc GPS uzrāpāmies kalnā, kompass un koordinatas lēkāja un riņķoja kā negudri, tuvākais ko man parādīja bija šķiet 12 vai 14m, bet arī 20m rādiusā nebija nekādu pazīmju ka tuvumā ir ala. Taču tik ātri padoties nebijām gatavi. Vadoties pēc apraksta, sapratām, ka jāmeklē bērzi + sarkanie ieži. Tā nu sākām pārķemmet tuvākās apkārtnes bērzus, bet ala joprojām spītigi slēpās. Beigu beigās pieņēmā lēmumu – diemžēl DNF, ja gribam vēl pa gaismu tikt ārā no meža (tas gan mums tāpat neizdevās 😀 ). Tā jau samierinājušies devāmies atpakal, pēkšņi skatāmies – attālus kalnā vīd sarkanīgs pleķis. JĀBŪT ĪSTAJAM! Ar jaunu sparu devāmies uz turieni – un – voila – tikām atalgoti par pacietību 😉 Konteiners visnotaļ interesants, tāpat arī pati ala. Nu jau atpakaļcelš gar Pērļupīti bija daudz jaukāks, jo grūtais atradums un TB kabatā dikti priecēja.

Categorized: 140+, geo