3 musketieri Norvēģijā

Pastāsts 7.5 cēlienos 🙂
Darbojošās personas – Mārtiņš (Cipāns), Mārtiņš (Seymour) un Salvis (Salvis) 🙂

Ievads

Sākās viss kādā vakara sarunā skaipā par viskautko, tai skaitā par Ryanair akciju biļetēm no 18 eur vienā virzienā un ka “sen nekur nav būts” , lidojumu galamērķiem, un tā vārds pa vārdam, itin ātri nonācām līdz secinājumam – lidojam. Jūlijā. Uz Norvēģiju (Oslo). Lai interesantāk (un lētāk – kā jau praktiskie latvieši) – pārvietošanās līdzeklis tika izvēlēts velo. Sastiķējot visiem derīgus datumus, biļešu cenas vairs nesanāca tik zemas, bet joprojām izdevās atrast optimālu variantu salīdzinoši par sviestmaizi. Plāns bija ģeniāli vienkāršs – lasam kastes (geocaching) un dodamies tik tālu pa dienvidu fjordiem cik varam aizmīties, lai varam pagūt atmīties atpakaļ uz lidostu. Plāns tika izpildīts par 110%, jo aizmināmies līdz pat Larvik. Kartē izskatās nepieklājīgi mazs gabaliņš, bet – dzīvē viss ir savādāk 😀 (Aizsteidzoties notikumiem prikšā – noripinājām ~430 km, Salvis pat drusku vairāk)

10. jūlijs. RIX – Rygge – Larkollen

Norvēģija mūs sagaida ar pamatīgu svelmi – +26C. Ielidojam 16:10, un mums jāpaspēj izņemt līdz 17tiem rezervētie riteņi.
20140710_173052Kad pāris vārdos izstāstam mūsu plānu tūrisma centra blondīnei, viņa tik nogroza galvu un nosaka kamēs esot traki (šo tekstu mēs dzirdēsim vēlak vairākkkārt). Un mēs esot pirmie, kopš viņa tur strādā, kas ņem riteņus uz 8 dienām. Parasti visiem pietiekot ar 1-2 dienām. Velosipēdu novietnē mūs sagaida 2 “vīriešnieki” , pārītis nenosakāmi un 3 “sieviešnieki”. Ātri uzmetot aci, secinam ka vīriešniekiem ir tikai 4 ātrumi, bet sieviešniekiem – veseli 7 (kas kalnos nav mazsvarīgi). Aizspriedumus noliekam malā, ieslēdzam “praktisko latvieti” un drīz vien esam tikuši pie elegantiem ričukiem ar groziņiem priekšā (kas , kā izrādās, ir ellīgi ērti un noderīgi), un, izpakojuši bagāžas saturu velosomās, (beigās katrs velo sver ap 40kg), izskatāmis drīzāk nevis pēc musketieriem uz rumakiem, bet pēc 3 Mērijām Popinsám.  Štrunts ar to visu, piedzīvojumi mūs sauc, un mēs dodamies ceļā. Dodamies uz leju pa Oslo fjorda austrumu malu līdz pirmās pussalas zemākajam punktam Larkollen. Piekraste ir apdzīvota ļoti blīvi, sākam jau domāt ka nāksies nakšņot kādā pagalmā, bet beigu beigās atrodam mežā izcirtumveidīgu pleķi, lai arī salīdzinoši netālu no marķētas takas, īpaši par to neiespringstam.

11. jūlijs. Larkollen – Moss – Horten – Karljohansvern.

2014-07-11 11.09.41Nākamajā rītā aizminamies līdz pussalas pašam galam, kur izvietojies salīdzinoši liels kempings, kurā papildinam ūdens krājumus (karstajās dienās minoties izdzert 4×1.5l bija norma) . Izskatās ka daži vietējie tur pavada visu vasaru. Nekādu dižo mērķu šai dienai nav,2014-07-11 20.27.44 galvenais – tikt līdz vakaram fjorda otrā krastā. Tā nu pamazām ripinamies uz Moss, pa ceļam atrodot kādu slēpni, nopeldoties Ziemeļjūrā un visādi citādi izkladējoties.  Mazpamazām esam nokļuvuši līdz prāmim. Teorētiski tas kursē reizi pusstundā – praktiski – divreiz biežāk, viss rit kā pa konveijeru – atbraukušie ārā, pārcelties gribētāji – iekšā – un aiziet. Prāmji – 2 klāji atvēlēti automašīnām un vēl  4 pasažieriem. Grūti pateikt tas skaitās liels vai mazs. Ātri tiekam pāri līcim, esam “kreisajā krastā”, pilsētā Horten,  un dodamies uz augšu, Holmestrand virzienā, lai nākamās dienas turpinātu ceļu lejup. Pa ceļam vēl sanāk arī apbraukāt Karljohansvern pussalu, kas izrādās visai interesanta vieta. Kad beidzot 0esam atraduši jēdzigu telts vietu, (kam ironiskā kārtā blakus ir slēpnis ar nosaukumu “START”), uzceļam telti un sākam gatavot vakariņas, izrādās ka esam “noparkojušies” netālu no koncerta, kuri , kā vēlāk noskaidrojam, tur notiek regulāri, sākumā dziesmas ir vietējās, beigās jau izskan Merkūrija un Kavaljē “Barselona” (pie tam operdziedātājas izpildījums dziesmu nebojā, bezmaz vai skan labāk par oriģinālu). Nu un uz atvadām – ABBAs “Thank you for the music” 🙂

12. jūlijs. Holmestrand – Tønsberg – Barkåker

20140712_1017162014-07-12 11.39.36No rīta es vēl nezinu, ka man tā būs grūtākā ceļojuma diena. Rītu sākam ar pilsētas objektu apskati – fortiem, kuģniecības muzeju, foto ar zemūdeni, vecāko ozolu Norvēģijā, kas savulaik pārškelts ar zibeni 2 daļās, un tagad abas daļas joprojām ir dzīvas, utt, virzamies Holmestrand virzienā, un tad dodamies prom no jūras. Tālāk dodamies pa Vestfold Vikings Powertrail. Zinātāji sapratīs, nezinātājiem – pārāk gari jāskaidro. Ja tomēr ir vēlme par to palasīt, info ir te http://www.powertrail.no/eng/. Tā nu vizinamies līkločiem, augšā, lejā.  Vakara mērķis – kaut kur pie Tonsberg ir sarunāta civilizēta naktsmītne ar virtuvi, dušu, gultām un pat terasi un pagalmu. Dīvānsērfošana (Couchsurfing) tomēr ir štelle.  Tā nu mēs ripinamies,ripinamies, kad Seymour sakās esot piekusis, vajagot atpūtu. Tā kā es un Salvis īsti saguruši nejūtamies , nolemjam izmest vēl 12 km “līkumiņu” 🙂 (Uzmetu aci arī kartei – līdz pilsētai arī nav vairs īpaši tālu – optiskā ilūzija 😀 ) Noņemu velo somas , Seymour paliek mūs gaidīt. Sākums ceļam ir dudzsološs – grants ceļš, kas ved samērā stāvā kalnā. Pāris reizes nākas iesvīst, apmēram 2 stundās līkums veikts, un kā bonuss pēdējie 3 km ir vienkārši ripojiens no kalna. Naktsmājām mums ir zināma adrese, bet pēc mūu kartes varam atrast ielu , bet ne numuru. Viss vienkārši – braucam līdz ielai , paskatamies numurus un dodamies vajadzīgajā virzienā.  Pedāļojam labu laiku. Tiekam līdz ielai, numuru nav. OK, braucam kamēr kāds būs. Tādā vedā aizbraucam līdz vietai, kur saprotam ka jāminas 7 km atpakaļ. Man jau kājas ir ļenganas, bet nav jau baigi daudz variantu – līdz galam jātiek. Tā nu čunčinu ar 3 robu, līdz tomēr aizčunčinu līdz galam.
Galavietā mūs sagaida visai raiba kompānija – poļu meitene Iga (mūsu hosts), mājas saimnieks ar īsteni norvēģisku vārdu – Tors , kā arī tur dzīvojošs baltkrievs Ņikita un lietuvietis, kam vārdu diemžēl neatcero. Tā nu izmantojam visus civilizācijas labumus. Tā kā ceļš ir bijis ne tas vieglākais, domas par turpmāko maršrutu dalās. Tā nu izstrīdējušies, pa brīdim atskanot arī kādam skarbākam tonim, nolemjam ka es un Seymour atpūtnieku režīmā vizināmies uz tuvējo  Tonsberg, Salvis turpina Vikngtreilu. Sākotnēji bijām domājuši šeit vēlreiz pārnakšņot atpakaļceļā, bet tā kā nākamās dienas vakarā sola pamatīgu lietu, un saimnieki piedāvā paciemoties vēl vienu nakti, īpaši neiebilstam. (celt telti pa lietu un slapju vākt nost nav tā foršākā nodarbe). Vēl viens nozīmīgs apstāklis- smagās velosomas varam atstāt, padarot braukāšanu krietni vieglāku un patīkamāku.

13. jūlijs Barkåker – Tønsberg – Barkåker

2014-07-13 14.50.472014-07-13 21.06.22 20140713_154210 20140713_18520120140713_19145620140713_1903502014-07-13 19.58.31
Mazais miestiņš, kurā ir mūsu naktsmāja, saucas Barkåker. No rīta – kopīgas brokastis, un tad dodamies katrs savās gaitās. Es ar otru Mārtiņu aizdodamies uz kādu “akmens laikmeta alu” , troļlu slēptuvi zem tilta, tad apciemot kokā kraukli, molu, ezeru ar vairākiem putnu vērošanas torņiem, kapeņu vietu kur apglabāts kāds vikingu varenais (parasti tas tika darīts, sadedzinot līķi kopā ar viņa kuģi un mantām) Taisníbas labad jásaka, ka šādu vietu piekrastē ir salīdzinoši daudz. Tonsbergā izrādās ir otra lielākā “viesu osta” (guest harbour) . Attiecīgi tur ir pamatīga dzīvība – promenādes, restorāni, kafejnīcas, milzumdaudz jahtas, vikingu kuģa Oseberg replika (uzbūvēts pirms 2 gadiem, autentisks bijušajam) un daudz kas cits. Izmetam loku arī pa vecpilsētu. Tuvojoties vakaram, minamies atpakaļ uz naktsmītni, paspējam pirms lietus, atpūtas režīmā esam noripinājuši~40 km un guvuši miljons iespaidu.

14. jūlijs. Barkåker – Goksjo – Kodal – Andebu – Sundet

20140714_205527 Komforts dara savu. Ceļamies pavēlu, kamēr uztaisam brokastis sapakojam mantas, atvadāmies – beigu beigās izkasāmies laikam tik ap 11tiem. Plāns vienkāršs – virzamies uz leju pa V.V.PT. , un tad pārejam uz nākamo treilu (Team Fredrune) , kas atrodas netālu un atgādina lielu @ zīmi.  Tā kā es šo konkrēto V.V. posmu jau esmu izbracis ziemā, kastīšlasīšana, vismaz  pirmo dienas daļu nav aktuāla, tā vietā vienkārši izbaudu braucienu un braucu eko-režīmā,t.i. – ripinu savā ritmā, pauzes taisu kalnu galos utt. Tādā veidā ir diezgan jēdzīgi braukt pat ar visām velosomām, un spēki ieekonomējas jūtami. Tā mazpamazām esam aizripinājušies līdz Goksjo ezeram, kur ieperamies tādā nekurienē, ka pat ar velo nekur īsti nevar tikt. Kamēr ņemamies pa brikšņiem, “garāmbraucot” ir atbraucis mūsu draugs Atis no Oslo. Atvedis kvasveidīgu alu un biezpiena sieriņus. Papļāpājam, iedodam izmēģināt savus braucamos. Riteņus iestumjam turpat mežā un atpūšoties izmetam loku ar auto. Tāds kaifs pārsēsties no velo pie auto stūres .Laiks skrien ātri , un drīz vien atkal šķiramies, lai dotos katrs uz savu pusi – Atis uz Oslo , mēs savukārt dziļāk sauszemē un pretējā virzienā. Ripojam, kartē redzam Åsrumvannet ezeru. Nolemjam ka nakšņosim šī ezera krastā. Taču braucot gar malu ir vai nu krauja ceļa malā, pāris vietas kur ir zālīte, 20140714_21411120140714_221800ir izpļautas un ir zīme privātīpašums, vai arī koku/metrīgas zāles/ klints apvienojums. Tiekot ezera galā redzam kempingu. Telts vieta uz nakti ~10 eur. Pieļauju ka tikpat apmēram maksā arī LV kempingi, bet priekš Norvēģijas šķiet vispār pa lēto. Vietējie mums ierāda telts vietu ,pabrīdina lai neceļam pārāk tuvu ūdenim, ja negribam pamosties slapjumā. Laikam jau pamatoti, jo tuvāk ezeram zeme ir mitra,  Izteikti var sajust atšķirību starp rietumu un austrumu mentalitāti. Ja piemēram, Karljohansvernā, kur netālu no mums nakšņoja lietuvieši , slēdzām riteņus, somas ar visu vērtīgo nesām teltī, šeit atmosfēra ir pilnīgi savādāka – kaut arī blakus ir nepazīstami cilvēki , nevienā brīdī nav sajūta ka kaut kas varētu “pazust” – riteņus saslēdzam simboliski, sānu somas šķiet pat nenoņēmu.

15. jūlijs. Sundet – Heisetra

20140715_13183420140715_123736

Šoreiz pieceļamies itin laicīgi, fiksas brokastis un lecam uz riteņiem. Dienas plāns – Team Fredrune Powertrail. Tā pati kas izskaās kā @ zīme ar mūsu nākamo potenciālo naktsmītni ~vidū. Agrāk te bijuši 200 punkti, nu vairs palikuši 101, un pa vidu ik pa brīdim ir “spraugas” uz pāris km. Kopējais attālums gan no tā nemainās. Tā nu vsu dienu pedāļojam. Somas ir kļuvušas vieglākas, ar ceļiem arī jau aprasts.  Pa ceļam sanāk braukt garām zemeņu laukam, kur vietējie novāc ražu, pakojot to akurāti kastītēs. Intereses pēc piestājam, uzjautājam – pa cik ta viena kaštele nāk? 25 kronas (~2.5 eur). Hmm, kaut kas tur nav tīrs, bet vienu jau varam paņemt, ja tik lēti. Atrisinājums izrādās gaužām vienkāršs – kaste sastāv no sešām ~1.5l mazākām kastītēm, ko sākumā grūti ieraudzīt. Tik dārgas zemenes mums īsti nav vajdzīgas, vēl jo vairāk tāpēc ka ceļmalas ir pilnas ar avenēm par baltu velti. Pie vienas zemeņu kastītes tomēr tiekam, ko saimnieks uzdāvina un novēl laimīgu ceļu. Šmakstinādami braucam tālāk. 2014-07-15 17.54.09Pēcpusdienā savelkas tumši mākoņi un velkas uz lietu.Iešmaucam sānu celiņā un pie kāda kalnu ezeriņa atrodam tūristu nojumi, kurā pārlaižot lietu, uzsildam pusdienas. Pēc kādas stundas esam ieturējušies, lietus ir pārlijis, varam doties tālāk pa iesākto maršrutu. Pēc pāris stundām lietus mūs panāk vēlreiz, šoreiz draudīgāks – ducina un zibeņo, bet līst aiz kalna, mūsu pusē tikai viegli smidzina. Nolemjam “maukt” līdz galam, ja paveiksiem, nakšņosim 20140715_222544noskatītajā vietā (Heisterā), ja ne… nu tad acīmredzot kaut kur mežā. Pēc lietus viss kūp, esam kā sirreālā garaiņu katlā. Asfalta ceļu nomaina grants, pa ceļam viens kāpums tā uz 100m (lai saprastu – tāds kurā 2014-07-16 09.41.31nevar uzmīties, ričuki ir jāstumj) un pāris mazāki. Esam tādā nekurienē, ka mobilajiem pāris km rādiusā nav zonas. Lai nu kā, esam nonākuši galā. Mūsu galamērķis izrādās nometne, kurā gan nav nevienas dzīvas dvēseles. Mums gan tas īpaši netraucē, drīzāk tieši otrādi. Tā kā zeme ir pielijusi, telti uzslejam uz dēļu grīdas un daļēji zem jumta 🙂

 

16. jūlijs. Heisetra – Sandefjord – Larvik – Horten – Moss

killing sign Manvs Whale Ir pienākusi tā diena, kad šķiet esam sasnieguši tālāko punktu, ir jādodas atpakaļ, lai līdz vakaram paspētu uz prāmi, pārbrauktu šaurumu un vēl savāktu biļetes, ko veiksmīgi esam sarunājuš izdrukāt pie latviešu paziņām Moss. Varianti mums ir divi – laist pa taisno, bet pāri kalniem, vai ar līkumu, vēl vairāk uz leju un tad atpakaļ. bet ar mazāku kāpumu. Izšķiramies par labu padsmit kilometru līkumam. Pēc pāris km brauciena piestājam kādās vietējās mājās uzpildīt dzeramā ūdens krājumus. Pēc ūdens uzpildes Salvja velo riepa piesaka streiku, izspiežot pamatīgu pumpu. Nolaižot gaisu, braukt var, bet Larvikratu met, īsti komfortabla braukšana nesanāk, vienīgi dibena masāža. Lai arī visi remontlīdzekļi ir līdzi (kamera, ielāpi utt) , braukt visu garo gabalu atpakaļ īsti vēlmes nav. Pagriezienā, kur mums ir jādodas  atpakaļ, izlemjam – “velns parāvis, mēs taču esam atbraukuši atpūsties” Nolemjam atpakaļceļa vietā braukt uz ne pārāk tālu esošo Sandefjord, izpētīt situāciju ar sabiedrisko transportu, ja viss ir labi – braucam ar to, ja viss ir slikti tad vēl padsmit kilometri vairs neko nemainīs, tāpat būsim nominušies nejēgā. Sandefjordā noskaidrojam ka vilciena biļete 60 km posmam maksā gandrīz tikpat cik mūsu avio biļete vienā virzienā (~21 eur), izšķiramies par labu vilcienam , un izbraukājuši Sandefjordu, apskatījuši Vaļu mednieku strūklaku (kas ir interesanta ar to, ka rotē ap savu asi)dodamies uz Larvik (pilsētu, kuru es biju maršrutā iekļāvis, bet īsti neticēju ka mēs līdz tai nonāksim). Kā jau tas bieži dzīvē notiek – vajag tikai gribēt.  Larvika ir sena ostas pilsēta (pilsētas ģērbonī ir masts ar 3 burām), pazīstama ar savām pludmalēm un prāmi uz Dāniju. Diži daudz laika mums zvilnēt jūras malā nesanāca, bet nu vismaz pilsētu kaut cik apskatīt, un uzbraukt vecpilsētā izdevās.   Vēl mazliet, un esam iekārtojušies vilcienā, pēc nepilnas stundas esam Skoppum, 5km nobrauciens uz prāmi, viens – divi – esam otrā krastā un dodamies meklēt mūsu paziņu Ģirtu, pie kura ir mūsu izdrukātās biļetes. Atrodam ātri. Intereses pēc apvaicājamies  par naktsmītnēm. Ģirts piedāvā nojumi pie mājas ezera krastā, vai otru opciju – iedot mums laivu, ar ko varam pārairēties pāri ezeram un tēlot Robinsonus Kruzo. 20140716_193709 20140716_21040220140716_2119102014-07-17 08.06.5020140717_070716Izvēlamies trešo variantu – braukt uz otru ezera krastu ar velo. Pa ceļam vēl paspējot veikalā,drīz vien esam vientuļā pussaliņā. Pāri ezeram smuki izgaismota pilsēta kalnos. Sala gan ir klints, nezinu kā tur tie koki izauguši, bet mietiņus nav kur iedurt. Telts striķus atsienam ar akmeņiem,

17. jūlijs. Moss – Rygge – RIX

Rīta pelde

Pēdējais rīts viesos. Līdz lidostai ~14 km,  bet pa ceļam vēl jāizmet līkums, lai savāktu ielo bagāžas somu. Brokastīs nolikvidējam gandrīz visu palikušo pārtiku, sapakojamies un dodamies ceļa, pa ceļam vēl atrodot pāris kastes. Viss notiek aizdomīgi labi, bet tie jau nebūsim mēs, kas nesagādāsim sev piedzīvojumus 😀 6 vai 7 km pirms lidostas Salvja ričukam beidzot pārsprāgst riepa (visa iepriekšējā diena tika nobraukāta ar pumpu) , un var dzirdēt kā gaiss ar šņākoņu iet ārā.Remontiem un maiņām īsti laika vairs nav. Seymour aizjoņo pēc bagāžas somas, es ar Salvi, aptinuši riepu ar “makgaivereni” un uzpumpējot riepu ~ik pēc kilometra, arī kustamies uz priekšu. Pakojot mantas,  neko daudz nedomājot, ielieku mugursomu kopā ar pārējām lietām lielajā bagāžas somā. Par to, ka man mugursomā ir pase, atceros brīdī, kad bagāžas nodošanā liekam somu uz svariem. Labi, ka tā, pāris minūtes, un  es un mana pase būtu aizceļojuši katrs savu ceļu.  It kā makā bija jaunā ID karte, bet tās darbību lidostā īsti pārbaudīt negribējās. Lielā soma bez pases sver 20.0 kg. Acīmredzot, iedzimts perfekcionisms 🙂 Vēl tikai standarta procedūra drošības pārbaudē, 2 stundas lidmašīnā , un lielais ceļojums pēkšņi ir beidzies.  Vidējais nobraukums dienā ~70 km. (neskaitot 1. dienas vakaru un pēdējās rītu). Emociju – daudz. Patiesībā, visas dienas paskrēja tik ātri, ka bija savijušās vienā veselumā – rīti, vakari, vietas, ceļi, un tikai rakstot šo rakstu un skatoties bildes un nobraukumus, salikās pa plauktiņiem kas , kur un kad ir bijis 😉

n-tais nedarbs nu ir beigts
bet jau nākamais tiek steigts 🙂

Categorized: 140+, geo